Māsas – labākās draudzenes
Mana māsa Džesija patiešām ir viens no skaistākajiem cilvēkiem (iekšpusē un ārpusē), ko es pazīstu. Viņa ir laipna, gādīga, spēcīga, drosmīga, dumja un ārkārtīgi gudra. Viņai ir izdevies viss, ko viņa prāto, un viņa ir bijusi mana paraugs visu manu dzīvi. Jā, jā, es zinu, visi tā saka par kādu no savas ģimenes, bet es tā jūtos patiesi.
Kopš agras bērnības mēs bijām gandrīz nešķirami. Mana māsa ir divus gadus vecāka par mani, tāpēc mums vienmēr ir bijušas līdzīgas intereses. Mums patika kopā spēlēt Bārbijas, skatīties multfilmas, kopā mocīt vecākus, mums bija kopīgi draugi, darbi! Protams, tāpat kā visi brāļi un māsas, mēs krītam viens otram uz nerviem (joprojām ik pa laikam darām), taču ikreiz, kad kāds bērnudārzā mani iebiedēja, Džesija vienmēr bija klāt, lai mani aizstāvētu un mierinātu. 1997. gadā mani vecāki izšķīrās, un tas radīja pirmo īsto spriedzi mūsu attiecībām.
Mūsu vecāku šķiršanās brīdī arī Džesijai sāka parādīties garīgas slimības pazīmes. Tā kā man bija tikai 8 gadi, man nebija ne mazākās nojausmas, ka ar viņu tas notiek vai kas īsti notiek. Es turpināju uzturēt attiecības ar viņu tādas pašas kā vienmēr, izņemot tagad mēs koplietojām guļamistabu mana tēva mājā, kas noveda pie lielākas cīņas. Manam tētim un māsai bija arī vētrainas attiecības, jo mana māsa bija izaicinošā pirms pusaudža vecuma, bet manam tēvam bija problēmas ar dusmu pārvarēšanu un viņš neatbalstīja/neticēja garīgās veselības problēmām. Viņi pastāvīgi cīnījās, kad bijām viņa mājā. Kad mans tētis dzēra un kliedza, mēs ar Džesiju nodrošinājām viens otram mierinājumu un drošību. Kādu dienu tā sasniedza drudzi, un viņa pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi pie manas mammas. Es atradu sev vienīgo bērnu, atrodoties pie sava tēva.
Kad bijām pusaudži, māsa sāka mani atstumt. Viņai tika diagnosticēti bipolāri traucējumi, un viņa deva priekšroku pavadīt laiku savā istabā. Es jutos izslēgts un arvien vairāk kā vienīgais bērns. 2005. gadā mēs zaudējām savu tuvo brālēnu pašnāvības dēļ, un es gandrīz zaudēju arī Džesiju. Viņa palika iestādē ilgu laiku, kas šķita. Kad viņai beidzot bija atļauts nākt mājās, es viņu cieši apskāvu; ciešāk nekā es jebkad biju apskāvusi kādu pirms vai varbūt kopš tā laika. Es līdz tam brīdim nezināju, cik slikts ir viņas garīgais stāvoklis un visi pārbaudījumi un likstas, ko viņa bija piedzīvojusi viena. Mēs bijām attālinājušies, bet es neļāvu mums turpināt šo ceļu.
Kopš tā laika mēs esam bijuši tuvāki nekā lielākā daļa man zināmo māsu. Mūsu saikne ir bijusi spēcīga, un mums ir gan metaforiski, gan burtiski izglāba viens otra dzīvību. Viņa ir mana uzticības persona, viens no maniem akmeņiem, mans plus viens, krustmāte maniem bērniem un daļa no manas būtības.
Mana māsa ir mana labākā draudzene. Mums regulāri ir māsu vakari, mums ir atbilstoši tetovējumi (Anna un Elza no Frozen. Viņu attiecības pirmajā filmā ir šausmīgi līdzīgas mūsu attiecībām), mēs dzīvojam piecu minūšu attālumā viens no otra, mūsu dēlu vecuma starpība ir trīs mēneši, un, velns, mums pat ir gandrīz vienādas brilles receptes! Mēs vienu reizi nomainījām seju, un mana māsasmeita (manas māsas meita) nevarēja atšķirt. Es vienmēr ar viņu jokoju, ka esam domāti kā dvīņi, tik tuvi mēs esam. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez māsas.
Šobrīd esmu stāvoklī ar savu otro bērniņu, meitiņu. Esmu pāri mēness, ka manam divarpus gadus vecajam dēlam drīz būs sava māsa, ar kuru uzaugt. Es sapņoju, ka viņi varēs dalīties tajā pašā mīlestībā un saiknē, kā mēs ar māsu. Es sapņoju, ka viņiem nebūs tādas pašas grūtības kā mēs. Es sapņoju, ka viņi spēs izveidot nesaraujamu saikni starp brāļiem un māsām un vienmēr būt blakus viens otram.